Tā tas bija nu jau kādu laika sprīdi atpakaļ. Atceros tā visspilgtāk pagājušā gada rudeni, kad man likās, ka neesmu īsti normāla. Proti- man nepatika klausīties mūziku. Lieki. Noklausījos tieši tās dziesmas, tos izpildītājus ko kādā brīdī vēlējos dzirdēt, bet pārējā laikā man skanēja klusums. Un likās, ka tas nav normāli. Nu kā var neklausīties mūziku, ja visi klausās. Nu labi, visiem skan. Bet man negribējās. Tā nu es kādu laiku tāda nenormāla staigāju, līdz kādā intervijā dzirdēju, ka K. Kazāks stāsta to pašu. Ka viņš izvēlas vai nu to, ko konkrēti grib dzirdēt, vai klausās klusumā. Redz! Nebiju tāda vienīgā.
Nedalīšu cilvēkus kastās, kategorijās, situētībā, bet ticu, ka mēs visi sadalāmies tādās kā neredzamās grupiņās un ieelpojam reizē. Vienu un to pašu. Mūziku, grāmatu, domas, laiku. Un dažreiz mēs nemaz neesam pazīstami, tik elpojam vienu un to pašu. Un ir tik patīkami apjaust, atklāt šos sev līdzīgos...
Kā ir tagad? Elpoju līdz laikam. Ja tev liekas, ka tu esi iepalicis, vai vienkārši gribi sačomoties ar jaunatni, tad paskaties pāris vakaros kanāla Kidzone mūziku. Būsi atpakaļ zirgā :)
Nedalīšu cilvēkus kastās, kategorijās, situētībā, bet ticu, ka mēs visi sadalāmies tādās kā neredzamās grupiņās un ieelpojam reizē. Vienu un to pašu. Mūziku, grāmatu, domas, laiku. Un dažreiz mēs nemaz neesam pazīstami, tik elpojam vienu un to pašu. Un ir tik patīkami apjaust, atklāt šos sev līdzīgos...
Kā ir tagad? Elpoju līdz laikam. Ja tev liekas, ka tu esi iepalicis, vai vienkārši gribi sačomoties ar jaunatni, tad paskaties pāris vakaros kanāla Kidzone mūziku. Būsi atpakaļ zirgā :)